Personīgais budžets un Elizabetes Varrenas „50-30-20” likums

Personīgā budžeta veidošana pārsvarā ir tīra matemātika. Visiem ienākumiem, izdevumiem un ietaupījumiem jābūt bilancē. Skaitļiem vienmēr ir savi negrozāmi likumi. Vai tu saskaiti 2+3 vai arī 3+2, iznākums būs tas pats un nebūs atkarīgs no tavas gribas. Taču no tevis un no izvēlētās budžeta sastādīšanas metodes atkarīgi saskaitāmo skaitļu lielumi. Ienākumu-izdevumu uzskaitei pamatā ir divi paņēmieni. Pirmais ir šāds: no ieņēmumiem atskaitīt visus pastāvīgos, obligātos izdevumus un tad skatīties, ko darīt tālāk ar atlikušo. Otrs paņēmiens: sadalīt ienākumus pa mērķiem. Katrai metodei ir savi plusi un savi mīnusi. Aizņēmumu skola iepazīstinās ar budžeta sastādīšanas metodi, kas pieder pie otrās grupas: Elizabetes Varrenas „50-30-20” likumu.

Kas ir Elizabete Varrena?

Elizabete Varrena (Elizabeth Warren), dzimusi 1949. gadā ASV, ir zinātniece un politiķe, kuras galvenais interešu objekts - vienkāršie cilvēki un viņu ekonomiskie apstākļi. Viņa par šo tēmu ir sarakstījusi vairākas grāmatas un rakstus, sniegusi milzum daudz interviju, kā arī strādājusi valsts iestādēs kā padomniece un kā senators. Viņa ir bijusi laikraksta Time veidotā pasaules 100 ietekmīgāko cilvēku sarakstā. Kopā ar savu meitu, Amēliju Varrenu, viņa sarakstīja grāmatu "All Your Worth: The Ultimate Lifetime Money Plan", kurā bija izklāstīts 50-30-20 budžeta veidošanas princips.

Kā darbojas „50-30-20” likums?

Pamatprincips ir ļoti vienkāršs – 50% ienākumu tiek tērēti obligātajiem tēriņiem, 30% - personīgajām vajadzībām un 20% - iekrājumiem vai kredītu atmaksai. Šis sadalījums nav akmenī cirsts. Katrs cilvēks var nedaudz mainīt šīs robežas, atkarībā no ienākumu apmēra un dzīves apstākļiem. Galvenais, lai katras pozīcijas īpatsvars paliek aptuveni tāds pats. Mērķis ir nosegt savus pašreizējos un nākotnes izdevumus esošo līdzekļu ietvaros. Pietam „50-30-20” likums dod tev noteiktu kontroli par savu naudu. Tādā veidā tu skaidri zini, ka nopelnītais tiks izlietots mērķtiecīgi, nevis izsviests kaut kur gaisā.

Sāc ar to, ka noskaidro savus ikmēneša ienākumus. Algotiem darbiniekiem tā ir katru mēnesi viena noteikta summa. Ja tavai algai tiek pieskaitīti arī bonusi vai ja esi pašnodarbinātais, tad ņem gada vidējo mēneša ienākumu. Tad sadali izdevumus pa trim grupām:

  1. 50% - dzīves vietas kredīts vai īres maksājums, komunālie maksājumi, komunikācijas pakalpojumi, pārtika, zāles un citi obligātie izdevumi. Ņem vērā – lai arī šie izdevumi ir obligāti, tos tomēr var kaut kādā mērā regulēt. Piemēram, pārskati savas mobilā telefona un interneta pakotnes, varbūt tās var nomainīt pret lētākām.
  2. 30% - kino, teātris, kafejnīcas, restorāni, treniņi un viss cits, kas pieder izklaidei un brīvā laika pavadīšanai. Tāds budžets, kur nav paredzēts nekāds prieciņš sev pašam, nav dzīvotspējīgs. Ir svarīgi šādus izdevumus saplānot budžetā pietiekami elastīgi, bet tā, lai tie būtu līdzsvarā ar pārējiem izdevumiem un nepārsniegtu tavas finansiālās iespējas. Tā tu izvairīsies no stresa un emociju radītiem nevajadzīgiem pirkumiem.
  3. 20% - kredītmaksājumi vai iekrājumi. Vismazākā, taču arī svarīgākā budžeta daļa. Tā paredzēta kredītu dzēšanai, nākotnes plāniem vai drošības spilvena veidošanai.
Kāpēc šī metode strādā?

„50-30-20” likuma labie panākumi slēpjas tā universālumā. Tas ir vienlaikus gan universāls, gan individuāls. Saliekot visu pa vietām, ir vieglāk sekot līdzi izdevumiem. Izklaide pārsniedz 30% robežu? Padomā, no kā varētu atteikties. Obligātie tēriņi ir tikai 40%? Lieliski! Pārējos 10% var novirzīt iekrājumiem. Šāda pieeja ir elastīga un der jebkuram. Individuāls ir tikai tavu konkrēto ienākumu lielums. Neviens tev neliek katru mēnesi atlikt tieši 200€ iekrājumiem, nē – tavi iekrājumi un arī kredītsaistības būs atbilstoši tavām iespējām.